Tautas varas partija

divīzijas aizsaulē kopā.
atmiņas katls virst.
veci vīri ar ziediem rokā.
brīvības sapņi birst.

kāda vara brīvību melo,
liedz brīvībai klāti tikt.
nedrīkstot ziediem piemiņai gulties,
liegts varoņu pakājē likt.

kam melu brīvība varoņu ciltij?
kam vara, kas brīvības kaps?
un pelējums rudenī ceptai maizei
tik pašu rokām griezts taps.

savs laiks bij' lodei karstai
mums brīvības ceļu cirst.
mums laiks būt atkal pašiem
kad brīvības celtne irst.

dalītas domas, dalītas dusmas
apkrāptiem atkal tikt.
vienotas rokas, vienoti prāti
spēkam kopā tos likt.

rīts melnu nakti un baltas dienas
kopā vienībā liek.
melns ar baltu mūs' pingvīnu pulkā,
lai vienības brīvība tiek.

Birkas: 16. marts.

Latvijas Vēstnesis
http://www.lv.lv/?menu=doc&id=188106
________________________________
Pienācis laiks nošķirt graudus no pelavām

Guntars Laganovskis, LV.LV
23. februāris (2009)
Viedokļi/Intervija

A. Žīgure: „Sabiedrībai ir jāorganizējas biedrībās un jāpieprasa savas tiesības – izglītotā formā, bet skaļi, jo klusās, pārāk inteliģentās balsis neviens neuzklausa."

Kāpēc Latvija uzņēma kļūmīgu attīstības kursu? Kas ar valsti notiek pašlaik? Kā uz Latviju raugās ziemeļvalstīs? Kur rodama izeja no krīzes? Šos un citus jautājumus intervijā LV.LV skaidro rakstniece, tulkotāja, bijusī diplomāte Anna Žīgure.
________________________________

Somu un igauņu lasītājiem esat rakstījusi par Latviju. Pērn gada nogalē latviešu valodā iznāca jūsu grāmata "Es stāstu par Latviju". Ko pašlaik - ekonomiskās, politiskās un nu jau, šķiet, arī demokrātijas krīzes laikā - jūs nezinātājam varētu teikt par Latviju?

To pašu, ko esmu teikusi pēdējos 18 gadus. Mūsu tautai ir sarežģīta pagātne, bet iespējām pilna nākotne - joprojām. Latvija arvien vēl atrodas nepieredzētā pārejas laikā - tā bijusi okupēta valsts un spējusi atjaunot neatkarību. Bet sociālistisko tautsaimniecību, pieļaudami lielas kļūdas, pārveidojam par brīvo tirgus ekonomiku. Diemžēl neesam pratuši atrast, neesam meklējuši vai pat esam atgaiņājuši labus padomdevējus. Igauņi šajā ziņā bijuši gudrāki. Galvenā kļūda, manuprāt, bijusi tā, ka laikus nav pamanīts, kā pašu cilvēki izzog valsti. Valdījusi pārāk liela uzticība, ka tautas ievēlētie priekšstāvji un viņu palīgi darbosies godprātīgi. Uzticības krīze Latvijā sākās jau vairākus gadus pirms globālās ekonomikas krīzes. To saprata visi, atskaitot tos, kuriem neuzticējās. Viņi aizvainojās, un aizvainojums šajā laikā tikai audzis.

Kāds priekšstats par Latviju, jūsuprāt, dominē Somijā un pārējās ziemeļvalstīs?

Tieši tāds, kāds tas ir. Reāls un mazliet ar nožēlu iekrāsots. Viņi redz, ka mēs neesam izmantojuši savas iespējas. Mēs paši savu situāciju pamanījām ievērojami vēlāk, nekā to redzēja Somijā un citās ziemeļvalstīs.

Ja ziemeļvalstu un arī pārējo rietumvalstu sabiedrībā iespaids par Latviju, iespējams, ir caurmērā pozitīvs, tad kāda pašlaik, īpaši pēc prezidentes V. Vīķes-Freibergas pilnvaru beigām, varētu būt Latvijas reputācija diplomātu un politiķu aprindās?

Diemžēl iespaids par Latviju ziemeļvalstīs jau labu laiku nav caurmērā pozitīvs, tomēr vismaz Somijā tas bijis objektīvs. Ziemeļvalstu diplomāti un uzņēmēji taču te strādājuši visus mūsu atjaunotās neatkarības gadus un pat vēl mazliet pirms tam. Diplomāta pienākums ir ziņot par to valsti, kur viņš strādā. Tas arī ir darīts. Un tā viņi zina daudz labāk par mums, kurš, kad un ko nozadzis Latvijas valstij un kādi kukuļi prasīti par labvēlīgiem lēmumiem. Iegūto informāciju viņi dalījuši savām valdībām, ministrijām un uzņēmēju organizācijām. Noslēpums tas ilgi bijis mūsu valsts pilsoņiem.

Tuvojas 16. marta leģionāru atceres pasākumi Latvijā. Kā tos, ņemot vērā Turpinājuma karu un dažādi vērtēto Somijas līdzdarbošanos ar nacistiem pret PSRS Otrā pasaules kara laikā, uztver šajā ziemeļvalstī?

Somijā gadā ir viena Varoņu diena, kad piemin visos karos kritušos. Tajā dienā līdz pusdienlaikam karogs ir pusmastā, bet pēc tam pacelts, lai plīvo, jo Somija ir uzvarējusi, tā ir saglabājusi savu neatkarību. Pret Somiju Krievija nekad neatļaujas tik apvainojošas replikas, kādas dzirdamas attiecībā pret Latviju un citām Baltijas valstīm.

Kāpēc, jūsuprāt, veidojot valsts politisko un ekonomisko modeli, Latvija 90. gadu sākumā neaizgāja pa trūcīgai sabiedrībai piemērotāko sociāldemokrātisko tradīciju ceļu, bet uzņēma kursu uz plēsoniskajam kapitālismam lojālu virzienu, kurā, spītējot loģikai, kursējusi arī līdz šim?

Droši vien tāpēc, ka okupācijas gados cilvēki ieguva dziļu riebumu pret visu, kam kāds sakars ar sociālismu. Mūsu valsts nepiedodami ilgi nespēja izvēlēties piederību, un tikai samērā nesen esam uzzinājuši, ka Latvijas vēlētos sekot ziemeļvalstu modelim. Līdz tam modeļa lomā bijušas gan Botsvāna, gan Taivāna, gan Honkonga. Kapitālisms ir īpaši plēsonīgs tajās valstīs, kur valda primitīva un tuvredzīga domāšana - zināšanas apgūtas apmēram populārās spēles "Monopols" līmenī. Šajā spēlē ir tikai pirkšana un pārdošana, nekas vairāk. Un tie, kas uz kādu laiku nonāk cietumā, savu naudu nepazaudē.

Rietumu "padomdevēji", kuri sludināja primitīvo kapitālismu un uzsvēra finanšu tirgus nozīmi, piemirsa pateikt, ka valstij nepieciešama arī rūpniecība un eksports. Rezultātā mums ir 20 komercbankas, bet nevienas nopietnas rūpnīcas. Arī celulozes ražošanas projektu neīstenoja, koku joprojām ved uz ārzemēm bez pievienotās vērtības, par vislētāko cenu.

Vairāki redzami politiķi pēdējā laikā ir solījuši Latvijā radīt Skandināvijas tipa labklājības valsts modeli. Kā jūs to komentētu, ņemot vērā, ka jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem ar to ir grūtības pašās ziemeļvalstīs?

Skandināvijas modelis vispirms prasa augstu sabiedrības izglītības līmeni, ētisko un morālo vērtību izpratni un godīgu attieksmi pret savu valsti, kā arī darboties spējīgu demokrātiju, progresīvos nodokļus un salīdzinoši vienādu ienākumu sadali. Ja mūsu politiķi ir nobrieduši mainīt savu domāšanu un rīcību, par to var tikai priecāties. Domāju, ka vēlētājiem tas būtu liels ieguvums.

Labklājības valsts modelis ziemeļvalstīs ir grūtībās kopš 90. gadu krīzes, tomēr galvenais princips ir un paliek: tos, kam klājas grūtāk, neatgrūž.

Ne reizi vien ir izskanējis aicinājums Latviju atdot Zviedrijai, lai tā ievieš kārtību. Ja atmet šīs idejas komisko pusi, tad paliek traģiskā. Vai patiesi latvieši nespēj pārvaldīt valsti?

Pēc Brīvības cīņām pagājušā gadsimta 20. gados latvieši pierādīja, ka, neraugoties uz lielajiem cilvēku zaudējumiem un sagruvušo tautsaimniecību, mēs spējām pārvaldīt savu valsti un ātri nodrošināt tautai visai augstu labklājības līmeni, kā arī plašas demokrātiskās tiesības.

Pašlaik tiešām var rasties iespaids, ka latvieši nav nobrieduši savai valstij, bet patiesībā šis ir tikai viens, tiesa, grūts posms mūsu attīstībā. Salīdzinot ar laiku pirms diviem trim gadiem, ir pieaugusi visas sabiedrības aktivitāte un ieinteresētība valsts lietās. Cilvēki ir sapratuši, ka nevar akli uzticēties ievēlētajiem pārstāvjiem, un tāpēc ir prasība pēc iespējas ietekmēt tos arī vēlēšanu starplaikā.

Kopš pērnā gada nogales virkne inteliģences pārstāvju, tajā skaitā arī jūs, par krīzi ir izteikušies arī kā par jaunu iespēju pavērēju. Vai tomēr šīs iespējas nav pārvērtētas, ņemot vērā graujošo iespaidu, ko, pēc katastrofālajām Latvijas ekonomikas tendenču prognozēm spriežot, krīze varētu atstāt uz valsts demogrāfisko stāvokli, tautsaimniecību, politisko kursu?

Manuprāt, pašlaik, kaut arī grūts, šis tomēr ir pozitīvs laiks, kas varētu ievirzīt valsts attīstību sekmīgākā gultnē. Attiecībā uz politisko kursu vēlētājiem ir jābūt modriem, un vēlēšanas taču tuvojas. Tagad vairāk nekā jebkad redzams, kādu kļūdu vēlētāji pielaiduši, neiedami balsot vai bez domām noticēdami daudzsološiem reklāmu klipiem. Domāju, ka vēlētājiem jāuzņemas daļa vainas par valstī notiekošo, jo acīmredzot bijis nepietiekami, ja savu neapmierinātību pauž vien draugu vidū vai kaimiņiem.

Sabiedrībai ir jāorganizējas biedrībās un jāpieprasa savas tiesības - izglītotā formā, bet skaļi, jo klusās, pārāk inteliģentās balsis neviens neuzklausa. Tikko partijas iesniegs kandidātu sarakstus pašvaldību vēlēšanām, ikvienam rūpīgi jāpārdomā, kam atdot savu balsi. Ja deputāti ir pievīluši vai bijuši negodīgi, no tā jāizdara secinājumi. Doma, ka savu attieksmi var izteikt, nedodoties balsot, var novest pie tā, ka pazaudēsim savu valsti.

Tas, kas Latvijā notiek pašlaik, ir lielas grūtības. Katastrofa bija 1940. gadā, kad valsts zaudēja neatkarību un demokrātiskas vēlēšanas vairs nebija iespējamas. Ekonomiskā situācija ir smaga, bet, ja izdosies ievēlēt tādas pašvaldību domes un tādu Saeimu, kam cilvēki spēs uzticēties, sāksies valsts atveseļošanās laiks, kas atnesīs sev līdzi gan dzimstības pieaugumu, gan tautsaimniecības atveseļošanos.

Lai konsolidētu dažādās pilsoniskās nesamierināšanās izpausmes, sabiedrībā zināmi dažādu jomu pārstāvji iecerējuši radīt Latvijas forumu, kura ierosinātāju vidū esat arī jūs. Šī kustība, kā var saprast, iecerēta kā pilsonisko aktivitāšu koordinētāja sabiedrības interešu īstenošanai politiskās un ekonomiskās krīzes apstākļos. Ko plānojat darīt, ņemot vērā, ka līdzīgām pilsoniskajām grupām līdz šim nekas daudz vairāk par valdošās elites kritizēšanu nav izdevies?

Forums pašlaik ir pašā ceļa sākumā, un par ko tas kļūs, atkarīgs no cilvēkiem, kuri tam pievienosies. Ir svarīgi radīt telpu, kur var apmainīties domām par situāciju valstī un veidiem, kā to varētu labot. Valdošā koalīcija to acīm redzami nespēj. Varbūt kopīgi izdosies noformulēt tik veiksmīgu ideju, kam noticētu un varētu sekot liela daļa sabiedrības.

Kā vērtējat miermīlīgu pilsonisko aktivitāšu iespējas, ņemot vērā, ka politiķu kaut cik jūtamu piekāpšanos, kā to apliecina 13. janvāra notikumi un zemnieku akcijas Rīgā, var panākt, tikai liekot lietā spēka paņēmienus.

Miermīlīgas akcijas piederas demokrātijai, un, protams, nav sevi izsmēlušas. Tas, kas notika 13. janvārī, daļēji bija izprovocēts, vismaz tādu iespaidu guva daudzi klātesošie. Patiesību sakot, man nav atbildes uz jautājumu, kā lai ietekmē tos, kuri ieveduši valsti tik dziļā uzticības un pārējās krīzēs. Līdz šim viņi tēlojuši, ka neko neredz - tiesa, izlikdamies, ka visu zina. Nevar saprast, cik tur muļķības, cik nekaunības - šīs parādības pārklājas. Katrā ziņā man ir žēl un kauns par to, kā Latvijas priekšstāvji atkal un atkal demonstrē pilnīgu ignoranci pret saviem vēlētajiem. Kauns par to, ka citas valstis mūs žēlo, citas - par mums smejas, bet vēl citas ir ļoti apmierinātas. Mūsu jaunajai paaudzei būs grūti iegūt spēcīgu pašapziņu, kas palīdzēs dzīvē.

No kaut kādām aprindām, varbūt no Krievijas, kur valda līdzīgi uzskati, radies atsevišķu politiķu redzējums, ka nevalstiskās organizācijas ir gandrīz noziedzīgas, valstij naidīgas un tās manipulē "no ārzemēm". Visās demokrātiskās valstīs NVO ir svarīga demokrātijas sastāvdaļa. Bez tām nav demokrātijas.

Kā viens no paņēmieniem, kas turpmāk varētu likt politikai darboties sabiedrības interesēs, tiek minēts iedzīvotāju masveida stāšanās politiskajās partijās, lai mainītu tās no iekšienes. Kā vērtējat šāda scenārija izredzes?

Tas būtu labi, bet diemžēl vairākas partijas ir tā diskreditējušas sevi, ka es brīnītos, ja vēlētāji vēlreiz dotu iespēju sevi apmuļķot. No otras puses, ikvienā partijā ir cilvēki, kam var uzticēties. Šķiet, ir pienācis laiks nošķirt graudus no pelavām.

Arvien biežāk izskan secinājums, ka Latvijai pašlaik nav skaidras nākotnes vīzijas. Vai jūs tādu saskatāt?

Mūsu ģeopolitiskais novietojums vienmēr izraisījis lielus satricinājumus, kaut dabas katastrofas gājušas secen. Arī pašreiz notiekošo redzu kā Rietumu un Austrumu ietekmju cīņu mūsu teritorijā - šajā tūkstošgadē tas notiek bez lielu karapūļu klātbūtnes. Pirmo reizi vēsturē mēs varam būt samērā droši. Latvija ir ES un NATO dalībvalsts, un kā tādai mums ir vīzija - uz Rietumu vērtībām būvēta.

Latvija ir tik maza valsts, ka mums nav iespējas sadalīt tautu bagātos un nabadzīgos, mums nepieciešams, lai visi bērni neatkarīgi no mantiskā stāvokļa, iegūtu labu izglītību. Nav iespējams scenārijs, ka valsts tūkstoš miljonārus apkalpos pārējie - viņi dosies uz tām vietām, kur cilvēks tiek cienīts un var saņemt par savu darbu algu, ar ko var izdzīvot.

Birkas: demokrātija.

...Mēs visi zinājām, ka tauta tiek ekonomiski iznīcināta, un mēs visi zinājām, ka viens no stūrakmeņiem šajā ekonomiskajā iznīcināšanā ir monetārā politika. Radioklausītāji saprot, ka ir divas ekonomiskās politikas. Vienu sauc par “fiskālo”, tie ir nodokļi un valsts budžets, ar ko mūs iznīcina. Bet daudz spēcīgāka ir monetārā politika. Mums pirms beidzamā budžeta sastādīšanas amerikāņi lūdza, lai mēs spēlējam ekonomisko modelēšanu. Mēs ielikām tur tikai vienu, tad otru, bet nelikām visas tās muļķības kopā, ko Latvijas Banka mums ir uzspiedusi. Un pat greznā amerikāņu ekonomika divu gadu laikā tiktu sagrauta ar 40% bezdarbnieku un ar mums uzliktajām kredītlikmēm. Tāpat arī tad, kad samazināja naudu apgrozībā, pieļāva bankas “Baltija” krahu. Abas reizes divu gadu laikā 40% bezdarbs.
Mēs zinām, kas ir vainīgs, bet varbūt es jums atgādināšu. Tad, kad izsūtīja Krievijas naudaszīmes uz Krieviju, to parakstīja Repše un Godmanis - abi šodien it kā augsti cienīti latviešu ierēdņi Latvijā, un viņi to naudu sūtīja Laventam, jau zinādami, ka Lavents to pārvērtīs eļļā, naudā un uztaisīs vislielāko naudas izsūkšanas mašīnu Latvijas vēsturē, varbūt pat pasaules vēsturē. Taču neviens šos noziedzībā iesaistītos ierēdņus nesauca pie atbildības. Mēs zinām, ka Latvijas tirdzniecība tika iznīcināta ar šādu bezjēgu - naudas kursa maiņām. Ikdienas pieprasījums pēc kādas citas NVS valsts izdotās naudas ir jāsabalansē ar tās valsts pieprasījumu pēc Latvijas naudas. Viss kas tur mainījās, bet visas Latvijas uzņēmumi aizgāja bankrotā.
Mēs visi zinām, ka bija nežēlīgas... ka vēl šodien ir nežēlīgas kredītlikmes. Un tad, kad es “vienībniekiem” sāku mācīt, ka ar šo var taisīt lielu spekulāciju, gūt lielu naudu partijai, tad tās kredītlikmes sāka krist. Saprotiet, Latvijas Banka var uzlikt kredītlikmi, kādu vien viņa grib. Pasaules tirgus mums ir parādījis, ka mēs varam vēl šodien samazināt uz pusi šo likmi. Latvijas Banka zina, ka iekšējā kredītlikme, par kādu likmi mēs varam aizņemties, varbūt ir par pusi lētāka! Tautai tiek uzlikta šī dubultslodze šodien, bet kam par labu? Baņķieriem, kas to naudu izved no Latvijas.
Tautā klīst tāda afiša - Repšes kungs ar medaļām un lielu latu: “Es atbildu tikai par stipru latu!” Es jums paskaidrošu par šo “stipro” latu. Atbrauc kāds austrumnieks ar čemodānu dolāru, nopērk daļu no Latvijas, vienalga nelegāli vai legāli, un tad tas, kurš ir dabūjis šos dolārus, tos konvertē, jo iekšēji mēs it kā lietojam latu. Un tā veidojas atbalsts, tas ir segums latam. Mēs esam viena no valstīm, varbūt pat vienīgā valsts pasaulē, kur naudas segums pārsniedz Latvijas apgrozībā esošo naudu. Citās vietās naudas apgrozībā ir desmit, divdesmit, trīsdesmit, pat simt un vairāk reižu vairāk, nekā ir segums šai naudai. Turpretī mums segums ir 750 miljoni latu vērtībā - 700 miljoni no tā ir ārzemju valūtās un 50 miljoni zeltā, bet nauda apgrozībā ir tikai kādi 300 miljoni latu, un, kad visas bankas iespējas vairot naudu ir izsmeltas, tad ir tikai drusku pāri par 700 miljoniem latu. Mūs vienkārši žņaudz. Bet lats ir stabili konvertējams tikai tāpēc, ka Latvija tiek izpārdota. Repšes kungam ir tā mašīna rokās, un viņš tautu maldina, ka viņš kaut ko speciāli un godīgi dara. Viņš neko speciāli un godīgi nedara.
Repše nāca no Ojāra Blumberga komandas. Es Kanādā palīdzēju trenēt Repšes vietnieku Rimšēvicu. Rimšēvics man kādreiz prasīja: “Gundar, tas, vai es tev varu palīdzēt Hipotēku banku veidot vai nē, ir atkarīgs no tā, kādas tev ir attiecības ar Ojāru Blumbergu.” Es teicu: “Šodien baigi draņķīgas.” Viņš teica: “Tad saproti, Gundar, es tev nevaru palīdzēt.” Saprotiet, šeit ir liela, dziļa nodevība...

http://pingviniem.info/forums/topic.php?id=45

Birkas: demokrātija, krīze, tautas varas partija.

http://www.tautasforums.lv/?p=194

http://video.mail.ru/mail/ekatema/16/55.htm

Skats uz notiekošo, notikušo un to, kas iespējams notiks.

TP&co (valdošais režīms, ieskaitot arī laika posmu pirms TP) salaidusi ekonomiku dēlī, lai vairotu savu vadoņu un atbalstītāju miljonus maina valdību un Kalvītis aiziet.

Valstī ir 150000 īpaši nabadzīgo ar mēneša ienākumiem zem 30 Ls, tikpat simti tūkstoši un vairāk ir ekonomisko bēgļu un ir vesels klāsts miljonāru un multimiljonāru.
Nav cukura rūpniecības, vagonbūves, mašīnbūves, logu stikla rūpniecības un, varētu vēl daudz ko minēt, kā mums nav.

Tas ir dziesmotās revolūcijas un to vadoņu, „gudro” komunistu darbības rezultāts.

2007. gads
Privatizācija beigusies, lielākā daļa visu valsts stratēģiski ekonomisko īpašumu ir pārvērsti naudā un atrodas dažādās bankās. To daļu, kuru saņēma valsts izlietoja, lai saglabātu sociālo sistēmu.
Un vēl veiktas citas tautu nomierinošas darbības. Kā galvenā atvērta, nekontrolēta kreditēšana, kuras gaitā iedzīvotāji pamanās īsā laikā aizņemties tuvu pie 20 miljardiem latu, no kuriem apmēram puse iztērēta patēriņam.
Režīma darbība sāk radīt jūtamas problēmas.
Daļa TP līderu pamet TP.

2008. gads

Gada laikā situācija dramatizējas un ekonomika pārvēršas par to, ko angliski nejauši pastāsta ekonomikas ministrs Slakteris- nekas īpašs, neesošs.
Jaunieliktais Godmaņa kungs psiholoģiski ir tāds, ka redz sevi kā valsti, bet pārējos kā traucēkli valstij. Premjers turpina aizsākto un vēl esošie līdzekļi tiek izsaimniekoti dažādu lieluzņēmējus interesējošu, bet sabiedrībai šobrīd nevajadzīgu, megaprojektu uzsākšanai un turpināšanai, protams, kādu īpašu uzņēmēju interesēs. Un protams pa īpaši „uzskrūvētām” izmaksām un ar vāji kvalitatīvu gala produktu.

Tiek veiktas darbības, kas padara valsti par bankrotējušu. Un tiek aizņemts milzums līdzekļu, kas rēķinot uz vienu pieaugušo pilsoni pārsniedz 5,5 tūkstošus. Tiek pacelti nodokļi un samazinātas algas, tāpat tiek atlaisti daudzi darbinieki.

Pabeigta reģionālā reforma, kuras galvenais guvums ir tas, ka tagad nospiedošā vairumā novadu vēlēšanās varēs piedalīties tikai partijas, ne vēlētāju apvienības, kā iepriekš nelielās pašvaldībās. TP & co, valstiski atbalsta pašvaldības, kurās ievēlēti savējie.
Tādejādi, zaudējot tiešu ietekmi Saeimā tiek nodrošināta ietekmes palielināšana reģionos jau nākamajā gadā.

2009. gads, janvāris.

Tagad parādās bijušie TP līderi, kuri organizē protesta mītiņu Saeimas atlaišanai. Mītiņa diena tiek iecerēta tad, kad notiek atcere par barikādēm, bet krievvalodīgie svin savu Jauno gadu.

Iepriekš internetā un TV tiek veikti pasākumi, kas padarīja uzbrukumu Saeimai pašsaprotamu.

Tāpat tiek veiktas testējošas akcijas par iedzīvotāju atbalstu domai, ka Latvija vairs nav neatkarīga valsts, kurai ir labi rezultāti.

Kad cilvēki no eks TP līderu organizētās sapulces devās gar Saeimu, skaidrs, ka nebija grūti paredzēt, ka pret Saeimu lidos olas, kurai sekos arī smagāki daikti. Kā tagad saka, gaisā pacelsies bruģis. Tas bija neizbēgami.

Sākumā Valsts prezidents, vēlāk arī pati TP pieprasa Saeimas atlaišanu, un, protams, arī valdības.

Iespējams, ka tika plānots režīma autoritāras vadības maksimalizēšana, un demokrātisko brīvību ierobežošana, bet kaut kas liek pārdomāt.

Godmanis draud, ka Saeimas atlaišanas gadījumā ekonomiskā situācija kļūs katastrofāla.
Bet tā jau neatkarīgi no tā, kas Saeimā, vai MK, tik un tā ir kļuvusi katastrofāla.

Saeimu atlaiž, un uzsāk organizēt ārkārtas vēlēšanas.

Līdzīgi notiek vēl vairākās valstīs ES.

februāris
Daudzi saņems februāra algu un februāra rēķinus un konstatēs, ka rēķini nav nomaksājami.
Tagad jau sabiedrības liela daļa ir panikā. \Un cenšas kaut ko pārdot, lai nezaudētu visu.
Tas rada situāciju, ka cenas nekustāmiem īpašumiem un daudzām citām luksus lietām krīt. Un tie, kuri ir „iekrājuši” naudu pa lēto iepērkas.

marts
Notiek vēlēšanas un jau jaunā Saeima un MK ir katastrofas epicentrā.
Godmanis & co apgalvo, ka noticis tas, ko viņš prognozējis un, ka tagad pie vainas ir pati tauta, kura nav ļāvusi Godmanim glābt valsti.

TP&co bijušie līderi jau citu partijas sastāvā ir Saeimā un gan jau arī MK, kā "tautas glābēji". Un var sākt „glābšanas” darbus izmantojot palienētos miljardus, protams, atkal neaizmirstot savējos.

„Savējie” vēlēšanās uzvar arī lielākajā daļā novados.

Tauta neko nesaprot un apkarojas, dažādām grupām un organizācijām savstarpēji vainojot vienai otru par notikušo.
Valsts ekonomiskās situācija izsauc bezmērķīgu vardarbības vilni un noziedzības palielināšanos. Atkal siro reketieri un bandas, kura šoreiz jau veidotas no paaudzes, kura dzimusi pēc PSRS.

Tālāk 2009.

Valsts kredītu nauda tiek izlietota lielā mērā vajadzībām, kuras nav saistāmas ar sabiedrības interesēm.

2010.-20015.

Haoss turpinās, Tiek ievēlēta nākamā Saeima ar kreiso spēku nospiedošu pārsvaru.
Un Latvija kā neatkarīgas valsts vairs nav.

Tas pats notiek arī lielā daļā citu valstu. Kurām nākas izšķirties par savu nākotni kādas savienības dalībnieci, jau kā federāla vienība.
ES ir gatava kļūt par federālu valsti ar savām pavalstīm.
Latvijai ir iespēja kļūst par LESR. Tādejādi atbrīvojoties no saviem parādiem, kuri tagad kļūst par ES kopēju parādu. Lielākā daļa parādu tiek dzēsti, jo tie ir ES institūciju aizdevums.

Vai arī par Latvija, "kreiso" spēku iestumta, kļūst par LNVSR.

Dziesmotā revolūcija noslēgusies.

Parādās jautājums, vai ir iespējams saglabāt Latviju kā neatkarīgu valsti?

Iespēja, kā saka, protams, vienmēr ir.
Un šī iespēja ir tikai šobrīd dažu mēnešu laikā.

Ārpus režīma esošajām partijām, to līderiem ir jāmaina savu partiju iekšējā demokrātija, jāpadara atvērta jaunu biedru līdzdalībai, jāveic darbības, lai noteicošais spēks partijā būtu ne tās „lokomotīves”, bet gan biedri.
Jāveido ārpus režīma esošo partiju apvienība, kuras mērķis ir Latvijas neatkarības saglabāšana, kā galvenais un visu noteicošais mērķis.

Steidzami jāveido ēnu MK un jāatrod jauni profesionāli kadri atslēgas vietām valsts pārvaldē. To darot ir jālūkojas vien uz izvēlētā cilvēka profesionalitāti, profesionālo atbilstību, un vērtējot godīgumu. Atmetot jebkādas partejiskas ambīcijas un krēslu dalīšana.

Tālāk ir jāgūst vēlētāju vairākuma atbalsts un vara Saeimā.

Jāizveido Latvijas ekonomiskas atdzīvināšanas plāns un ātri jāievieš.

Jāatsakās no valsts neizlietotajiem aizņēmumiem. Jāaptur visi valsts un pašvaldību projekti, kuri neparedz tūlītēju ekonomisku atdevi, sociālo labumu sociāli neaizsargātākajām grupām. Jālikvidē Parex banka. Tādejādi atgūstot kaut daļu zaudēto tur līdzekļu. Jāievieš moratorija veidā progresīvais nodoklis, visiem bez izņēmuma, kuru ienākumi no saimnieciskās un uzņēmējdarbības gadā pārsniedz 12000 Ls. Valsts institūcijās maksimālā neto alga jāsamazina līdz 1000 Ls (skatoties pēc šīs dienas pirktspējas). Ieskaitot deputātus.
Jāveic valsts aparāta optimalizācija un efektivizācija. Jāsamazina birokrātija un liekas mazefektīvas administratīvā valsts aparāta darbības.
Guvumam vienmēr jābūt lielākam nekā izlietotajiem līdzekļiem.
Jāsāk iepriekšējās ekonomiskās darbības izvērtēšana, iesaistot visus iekšlietu spēkus un tiesu.

Tad vēl mums ir cerība.
Protams, tas var notikt sadarbojoties valsts pilsoņu vairākumam, NVO un politiskajām partijām.

Pašreizējās varas suverēni ar savu noziedzīgo bezdarbību un darbību, kas ierobežo pilsoņu tiesības demokrātiski paust savu lēmumu balsojot, ko pašlaik iespējams nodrošināt kā nekad vienkāršāk un pilnīgāk, izmantojot elektroniskā balsojuma iespējas un elektroniskās čipkartes kā katras personas balss apliecinājumu, tātad, šī suverēnu vara, ir panākusi situāciju, kad pilsoņiem tā vietā, lai varētu savu Satversmē noteikto tautas suvereno varu paust un pieņemt lēmumus vienkāršā brīvā balsojumā, ir jādodas, dažbrīd, simti kilometri uz Doma laukumu, lai kā Romas impērijas laikā ar balss skaņām mudinātu savus itin kā pārstāvjus rīkoties atbilstoši tautas gribai.

Pēc pagājušās nakts ir tapis skaidrs pilnīgi un galīgi, ka pašreizējie varas suverēni nevēlas būt tautas gribas rīks, bet paši vēlas būt pavēlnieki, suverēni.
Un neko nemainīs nedz vēl citas tautas sapulces, piketi, demonstrācijas, streiki vai fiziska spēka demonstrējumi dauzot Saeimas, MK, vai vēl kādas iestādes logus. Varas suverēni nevēlas klausīties un uzklausīt, lai paklausītu tautas suverenās varas gribai.

Un tas nozīmē, ka pilsoņiem, lai pārvarētu varas krīzi un izbēgtu no vardarbības tālākas nekontrolētas eskalācijas, jau tuvākajā laikā nāksies atrast risinājumus konstruktīvai savas varas izpausmes brīvības nodrošināšanai.

Būtībā pašlaik, skatoties no Satversmes pozīcijām, ir noticis valsts apvērsums un valsts suverēnā vara nav tautas, pilsoņu kopuma rokās. Tā ir suverēnu valdnieku rokās, kuri visiem spēkiem cenšas to saglabāt pēc iespējas ilgāk, lai sagrābtu pēc iespējas vairāk materiālo labumu savām privātām vajadzībām.

Un tikai un vienīgi pašreizējā vara ir tieši atbildīga par tiem notikumiem, kuri notika 13. janvāra naktī Vecrīgā un par to kādā stāvoklī ir valsts budžets un ekonomika kopumā.

Mēs dzīvojam uz vienas zemes ar Igauniju un Lietuvu, bet tur situācijai ir gluži pretēja. Un tas nozīmē, ka pašreizējās Latvijas suverēnu apgalvojums par Pasaules krīzes vainu ir nepatiess.

Vaina ir pašos varas suverēnos, un demokrātijas un pilsoniskās varas suverenitātes brīvības nenodrošināšanā.

Un šī vaina ir jāārstē, jāārstē ātri, adekvāti, konstruktīvi un pilsoniski, atmetot aizspriedumus, gan etniskos, gan sociālos. Ir jākļūst beidzot par Latvijas tautu. To, kurai pēc Satversmes pieder valsts suverēnā vara.

Lai mums veicas!

Birkas: 13..

Neadekvātas, neizprotamas, neargumentētas (bez pietiekamiem, pieejamiem, racionāliem argumentiem)
valsts vadības rīcība, krīzes situācijā palielinot dažādos uzņēmējdarbības sektoros PVN no 3 līdz pat 16%, kas neapšaubāmi palielinās recesiju. Tāpat nesaprotamā Parex 800 miljonu parādu pārņemšana, daudzmiljardu aizņēmumu ņemšana u.c. Kas kopumā liecina par pilnīgu nekompetenci un draudu valsts neatkarībai.

Tāpēc ir pilnīgi adekvāti, ka pilsoņi, iedzīvotāji un aktīvas nevalstiskās organizācijas cenšas to nepieļaut un atstādināt nekompetentu valsts vadību.

Un šajā reizē nav svarīgi tas, kurš vēlas reklamēt savu "izcilību" izmantojot pašreizējo situāciju. Svarīga ir katra pilsoniskā rīcība konkrētajā situācijā.

Protams, ka 13. neatrisinās problēmu. Taču tā ir rīcība pareizā virzienā.

J. Liepnieks: – Daudz esmu domājis par latviešu mentalitātei raksturīgo viensētnieciskumu. Tas liek ar skepsi izturēties pret visu, ko saka cits no citas sētas. Ne jau tāpēc, ka viņu turētu par naidnieku, bet – labāk otram neuzticēties. Kaut kas viņam aiz ādas ir. Kaut kādus zemūdens akmeņus viņš salicis. Vai tik netaisās pievākt manu birzīti un zirnāju lauciņu? Tāpēc drošības labad pret padomu atbildēt ar skepsi vai pilnīgu noliegumu. No ārpuses gudrs padoms nevar būt. Tā latvieši domā. Gudrs padoms radīsies manis paša galvā vai, sliktākajā gadījumā, nāks no vistuvākajiem cilvēkiem, no "ļoti savējiem". Tāpēc neņemam pierē – ko zina un saprot kaut kāds valūtas fonds vai citi ārzemnieki! Vai viņi dzīvojuši Padomju Savienībā? Vai viņi zina, kas ir Godmaņa krāsniņas jeb dzīvokļu denacionalizācija? Arī Latvijā pietiktu saprātīgi domājušu cilvēku, kuri spētu dot padomu, bet tas nekad netiks ņemts vērā. Tā teikdams, es nerādu ar pirkstu – Godmanis ir tas, kurš neklausās. Nē, tāpat darīju es pats, darbodamies kopā ar Tautas partiju, tas ir nemirstīgs "latvieša instinkts" uzskatīt, ka otrs vēlē sliktu.
...
Tas nāk modē, ka mums iepatikušās akcijas. Jāāā! Aiziet, sapulcēsimies Doma laukumā! Rīt pie Saeimas protestēsim! Atnāk daži desmiti ļautiņu, "nomazgā" sirdsapziņu. Es taču "sapulcējos"! Bet ar to ir par maz. Rīkot akcijas ar svilpēm nenozīmē nodarboties ar politiku. Jāiesaistās politiskos spēkos. Es varu tikai piekrist šim rūdīto politiķu ieteikumam. Ja nu galīgi neviena esošā nepatīk un jūs neredzat iespēju to mainīt, – veidojiet savu partiju. Tas nozīmē arī iesaistīšanos demokrātiskā procesā. Demokrātiskais process nozīmē, ka ne vienmēr tev vienam būs taisnība un ka ne vienmēr notiks tā, kā tu viens vēlies. Reizēm nāksies padoties vairākumam un apslāpēt savas ambīcijas un pašlepnumu.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=44403

Birkas: tautas varas partija.

gadam dienas aizskrējušas
pilnus traukus atstājušas.
piparkūka pakritusi
viena tup pagaldē.

peļu māte galdu klāja
piparkūku drupināja.
to būs ēst radiem, draugiem
vecā gada vakarā.

peļu tēvs skroti vēla
laimes liet vecgadā.
laime kamēr galdi klāti,
bērniem gludi vēderiņi.

bērni mazie pelēniņi
viens ar otru velējās,
kam būs ilgāk negulēt,
jauno gadu sagaidīt.

ēda viesi brangu tiesu
peļu ūsas kustējās.
slavēdami veco gadu
Jaunam labu vēlēdami.

paēduši padzēruši
nevar sprukt aliņā
tik mazie pelēniņi
birst kā skrotis caurumā.

nu būs ēst runcīšam
jaunā gada brokastiņu.
treknie gadi aizgājuši,
peles vien palikuš'

ēdat peles gausinot,
ka tiekat paslēpties.
ēdat kaķi apdomīgi
peļu astes atstājiet

tās būs ēst citu gadu
parādiņus maksājot.
kamēr nama saimenieki
tērēs zeltu svešzemēs.

Birkas: laimīgu jauno gadu.

http://vip.latnet.lv/LPRA/milbergs.htm

"I. Godmanis atbildes runā uzsvēra, ka blēžu atmaskošana ir tautfrontiešu pienākums un valdību šeit nav jāsauc palīgā. Vēlāk, kad LTF valsts aizsardzības darba grupa iesniedza I. Godmaņa valdībai materiālus par 90 lielu uzņēmumu vadītājiem, kuri izlaupīja uzņēmumus un kurus nekavējoties vajadzēja vismaz atbrīvot no darba, šie materiāli vienkārši pazuda valsts kancelejas “marinādē”…Vēl vēlāk, jau 1991.gada 4.novembrī Latvijas rūpniecības darbinieku saietā Godmanis paziņo, ka nav svarīgi, vai uzņēmuma vadītājs ir lojāls Latvijas valstij, vai nav, svarīgi ir tas, ka viņš ir kompetents vadītājs. Komentējot šo domas “pērli” Latvijas radio saku: - Jo kompetentāks ienaidnieks, jo viņš bīstamāks. Lai Dievs mūs sarga no kompetentiem ienaidniekiem -. Lūk šāda ir LTF 3.kongresa gaisotne, kas apliecina tikai to, ka LTF frakcija LR AP un vēl jo vairāk LR MP darbojas nevis saskaņā ar LTF programātiskajām nostādnēm, bet gan kaut kādā dīvainā, valsts neatkarības atjaunošanai un latviešu tautas pastāvēšanai naidīgā virzienā. Pārejas perioda LR AP un MP. Tagad protams neviens nevar pateikt, kur īsti sākās un kur beidzās, jeb beigsies šis “pārejas periods”."

Birkas: demokrātija.